Kurmju slakteris

•March 5, 2008 • Leave a Comment

apzinoties info jutīgumu, izdomāju iepostēt NEinterviju ar NEoskaru NEgrīgu. Avots: bulvaris.lv

==========================================

Pirms dažām dienām medijos parādījās ziņa, ka bijušais Saeimas deputāts Oskars Grīgs nezināmu iemeslu dēļ pēkšņi atteicies no notikušas intervijas, kas bija paredzēta jauniznākušajai grāmatai „Kampējs. Stāsts par Andri Šķēli un vērdiņu”. Grāmatā šo interviju līdz ar to neatrast, savukārt Bulvārim.lv ir radusies ekskluzīva iespēja iepazīstināt ar fragmentiem no šī teksta, kuru tātad var saukt par nenotikušu neinterviju ar Neoskaru Negrīgu.

– Es esmu dzīvē saticis cilvēkus, kuriem nav principu, jūs saprotat? Es tādus cilvēkus apbrīnoju. Es arī varu palikt dusmīgs, varu bišķīt naidu turēt, bet es vienmēr cienīšu sevi un nostāšos pāri tām nelietīgajām rakstura īpašībām – soļot pāri līķiem. Viņš ir tāds.

– Viņš iet pāri līķiem?

– Jā, es domāju – simt punkti.

– Par kuriem jūs domājat?

– Vienalga, ka tikai piķis nāk.

– Nu tad sanāk, ka, piemēram, Peimanis varētu būt uz viņa sirdsapziņas?

– …

– Ja? Šķesteris arī?

– Paklusēšu par Šķesteri, bet uzskatu, ka Peimanis…

– Bet viņi ar Peimani bija čomi, ja?

– Jā.

– Tas viņam neko nenozīmē?

– Neko.

– Tas viss tikai naudas dēļ?

– Ģēģers viņam nebija? Es uzskatu, viņš Ģēģeru tā pārmeta pāri kā… Kas tad bija ministrs, cik tad Ģēģers bija ministrs. Ģēģers man zvērēja: „Tu zini, lai tie visi pārstrādes uzņēmumi nonāk latviešu rokās!” Es gan biju par kooperāciju, ja, zemnieku saimniecības, attiecīgi gaļas kombināti – baigi labā lieta. Nu, kur ir tie? Kur ir kāds? Ko, a? Un kur ir zemniecība? Šķēle zvērēja: „Viss paliks mūsu rokās.” Nu, kur šodien ir?

Bet ar Andri tie procesi tad ir jāsāk no paša gala. Tad ir jāceļ augšā astoņdesmit pirmais un astoņdesmit otrais gads.

– Kas tad bija? Tad viņš puķes audzēja.

– Nē, viņš bija students.

– Un ko viņš darīja kā students?

– Es nezinu, par ko tur Ādamsons viņu nosauca, par ko?? Es gan neticu, ka viņš varētu tāds būt, bet nu kaut kas bija, astoņdesmit pirmajā, otrajā gadā, tur Jelgavā. Bet tā es viņam to lietiņu, tā teikt, noglušīju. Es to nevaru teikt, jo tā lieta ir, bet varbūt viņa ir iznīcināta, jo viņi jau paspēja politikā daudz ko iznīcināt…

– Nu, tā tāda tāla pagātne. Par tuvākiem laikiem – tiešām Šķēle visu dara naudas dēļ, kā tiek uzskatīts?

Nu kāpēc ne?

– Vai tad nu tiešām? Slims?

– Slims, man liekas, ka slims, es neesmu ārsts. Viņu uzmeta Krūze. Nu ko citu Krūze paņēma tad? Vot, tik daudz viņš paņēma. Un cik Ģēģers paņēma? Vot, tik daudz. Vienā vārdā varētu teikt tā – viņš ir briesmīgs cilvēks. Man no viņa bail nav, bet viņš ir briesmīgs cilvēks. Dainis arī uz viņu, es jau to lietu pētīju pakaļ. Nu izbraucu to maršrutu, to īsto slepkavu maršrutu, arī tas Rīkurs nebija šāvējs. Tā bija podstavnaja utka.

– Paga, viņš pat Peimani nešāva, tas Normunds Rīkurs?

– Vairāk kā skaidrs, ka ne. Dabiski, puišeļiem piesola mašīnu, sastāsta viņiem, ka Peimanis ir iesaistīts kaut kādā baismīgā… nu, sastāsta tādas lietas: „Mēs esam valsts struktūra, mēs esam drošības struktūra, mēs jums uzticam, un mēs jums dosim par to mašīnu, un tur vajadzēs izsekot, nu, mēs esam no struktūrām…”

– Un kas šāva?

– Killers speciāli pasūtīts…

– Atbrauca, ja?

– Jā.

– Un kāpēc tad to Rīkuru novāca? Viņš vienkārši par daudz zināja?

– Ha, ha. Nu, kā tad savādāk? Ja kārtīgi izstrādā operāciju, – un tā bija labi izstrādāta operācija. Perfekti. Es pēc pusstundas biju tur, jo man Sandra piezvanīja. Oskars, dēls, viņš jau mans vārda brālis. Viņas puiku vēl te glābu no tiem… Attiecīgu cilvēku grupa gribēja uzsēdināt uz adatām, gandrīz jau uzsēdināja, lai viņš noraksta tās akcijas daļas, lai Sandra netiek kā mantiniece, jo bija sadalīts trīs daļās – meitenei, puikam un Sandrai. Tā tas bija.

– Ārprāts…

– Ja to visu celtu augšā, dabūtu gandarījumu par atbildību, tad es būtu ar mieru iet cīņā.

– Bet kāpēc…

– Nevar būt, ka nogrims nebūtībā un viņi priecāsies par to, ko ir aplaupījuši, it sevišķi to, ka izlaupīja laukus, nu, tas nozīmē – lauku cilvēkus nogremdēja.

– Kāpēc jūs esat tik pārliecināts, ka Peimani…?

– Tāpēc, ka tā viņš man pateica. Es Daini brīdināju. Liecinieku klātbūtnē teicu – Daini, tevi šaus, man ienāca informācija. Kāpēc neziņoja vēl kaut kur citur? Es arī neesmu pārliecināts. Es politikā iegāju un nacionālajā drošībā strādāju tikai tāpēc, ka mani augstu pielaida, un man ļoti daudz informācijas nāca. Un pat apbrīnojami, it kā jau es nekas neesmu, pāķis, zemnieks, emocionāls un tā un tā, bet man nāca informācija. Man pie durvīm pienes mapīti un saka, ka man noderēs, es saku: „Paga, paga, kas tad jums te kaut kas sakāms ir?” Viņš saka: „Nē, nu paskaties, noderēs!” Es kā attaisu vaļā, johaidī! Es domāju muļķības, domāju viltots, lai Dievs stāv klāt!

– Kas tad tur bija?

– Nu tas pats, par International, par dažādiem objektiem, par iesaistītiem cilvekiem, pat paraksts vēl virsū. Es to vienu mapi kā reiz aiznesu Skrastiņam.

– Varējāt Šķēlem uzreiz nest…

– Nē, nē, tur par Šķēli nebija, tur par attiecīgu cilvēku bija, apmēram par vienpadsmit miljoniem ar visiem parakstiem, no sākuma, kad to naudu izlaupīja. Skrastiņš mani aizsūtīja pie viena virsprokurora. Tā, šitā uzceļ kāju, atgāžas: „Nu, Grīga kungs, jūs tur laukos pie govs astes, jūs turpināt sēdēt pie astes un nebāžat te pilsētā degunu.” Un tad es nolēmu, ka velti ir tur iet, tas cilvēks ir cieši saistīts ar viņu, kas nosedz. Zem katra miljona apakšā ir, zini, kāda frāze? Melns uz balta rakstīts: nav nozieguma sastāva.

– Bet par ko tad Peimani nošāva?

– A kā tad jūs domājat, par ko?

– Kādam traucēja tas viņa bioetanola projekts?

– No kā tas bioetanols sastāv?

– Nu, vietējā ražojuma degviela.

– Paga, paga, tā ir tikai degviela. No kā sastāv degviela?

– Nu, graudi, spirts.

– Un kāda tad vēl tā kontrabanda ir?

– Jūs gribat teikt, ka ar to saistīts Andris?

– Kā tad savādāk?

– To var kaut kādā veidā pierādīt?

– Mierīgi. Tagad nē, tagad priekš kam vajadzīgs, nu ir miljoni, guļ, Priekš kam tagad vajadzīgs, bet kā tad tie miljoni tapa? Un Balzāms kā izgāja? Nu es saku – kaut kā pa blatu.

– Atnāca krievs un nopirka.

– Kāpēc viņš nopirka?

– To gan es nezinu.

– Āāā, nu redziet.

– Un kāpēc?

– Nu, tāpēc, ka miljoniem hektolitru gāja ārā kontrabanda uz Roterdamu.

– Kāpēc Dainis tam pretojās?

– Tāpēc, ka viņš bija godīgs. Tad viņam bioetanola projekts tapa tikai teorētiski. Es viņam zināmā mērā palīdzēju, palīdzēju bīdīt to projektu cauri. Jā, toreiz biju lobētājs. Man par to nekas netika, absolūti nekas netika. Es vēl iesniedzu toreiz to likuma labojumu, ko Leiškalns, šis zemiskais obers… es iesniedzu trīs labojumus alkohola aprites likumā. Teiksim, spirtu ražot tikai no Latvijā ražotiem graudiem, un alkoholu ražot tikai no Latvijā ražotā spirta. Un akcijas nodokli attiecīgi uzlikt ārzemju. Kas tur slikts, priekš mūsu tautsaimniecības, nu ļoti labs, ne? Es atbalstīju to bioetanola projektu tikai tāpēc, lai Zemgales un Kurzemes zemniekiem būtu kur grūst graudus, ne lai kalst! Bet šis, kuru kādreiz Miks tiesāja par pižika zagšanu un par mūzikas centra nozagšanu, tā viņš tur sēž iekšā, nu ko ta mēs runājam vairāk. Man uz viņiem nav naids, es arī esmu kādreiz ziepes taisījis, meitās gājis, iedzēris šņabi, bet tādas ziepes es neesmu taisījis. Un Dainis tam nepiekrita, kad Dainis saprata, pēc kā tas ož, tad viņam pateica: „Nu, vecīt, tu neesi ar mums, tu esi pret mums, nu tu skaties!”

– Brīdināja?

– Jā, brīdināja.

– Kāpēc viņš neņēma pierē?

– Neņēma pierē, uzskatīja, ka viņam ir baigais jumts, vot, tieši viņa vārdi tie ir. Nu viņš ir nelaiķis, neaprunājam nelaiķus. Es kādreiz esmu ar viņu sēdējis, saku: „Daini! Pamaini maršrutu. No Jaunpagasta nāk trīs ceļi ārā. Pamaini maršrutu.” A viņš ar lielo Audi vienmēr uz simt piecdesmit.

Un tad balzāmu pārdeva viņiem, krievu bandītiem, tiem pašiem. Peimanis mēģināja spuroties pretī ar šo bioetanola projektu, tas nozīmē to, ka tie paši baņģugas nopirka Igaunijā spirta rūpnīcu un grūda degvielu uz Ukrainu. Ukraina grūda atpakaļ lēto spirtu un dragā iekšā Latvijā. Tāpēc jau mūsu zemnieki nosmaka, tāpēc jau Peimani nevajadzēja…

Advertisements

whazaap in da Letland?

•September 26, 2007 • Leave a Comment

tikko beidzu skatīties “Kas notiek Latvijā”. 1/2 par Kalvīša KNAB&Loskutova reveransu, 1/2 par mūsu jauno un perspektīvo Saeimas spīīīīkeri, kā te dažos plašsaziņas līdzekļos raksta. Faktiski jau tur bija ierastais bullis no koalīcijas censoņu puses un tāds pats bullis ar nedaudz lielāku argumentu piegaršu no pretinieku nometnes (idritvai, tie JL pārstāvji jau sāk besīt ar to, ka blēj kā vecas kazas – tā arī nav iemācījušies strādāt).

BET jāatzīst, ka raidījuma zvaigzne tomēr bija Ilga Kreituse. Visu cieņu viņas spējai pateikt 1-2 minūšu laikā tik koncentrētu tekstu par to, kas šobrīd notiek uz politiskās skatuves, ka faktiski pārējiem vairs nebija ko teikt, jo reālu argumentu jau nav. Tas smeķīgums slēpās tajā apstāklī, ka viņas teiktais nebija demagoģija (tas ir tas, ko ēterā palaiž politiķi), bet gan viedoklis. Un nevis vienkārši viedoklis, bet tāds, kas pamatots uz veselo saprātu, kā arī ar atsaucēm uz ētiku un morāli. Spīdoši! Bravo!

naudas plūsma

•September 25, 2007 • Leave a Comment

konstatēju, ka mana faktiskā naudas plūsma ir nežēlīgi tuvu plānotajai. mazliet biedējoši. būtiskākais pat nav tas, ka bija plānoti mīnusi, bet ka esmu tieši tādos mīnusos kā plānots. vai tiešām dzīve ir TIK paredzama?

Drosmīgi

•August 27, 2007 • Leave a Comment

Cilvēki ir sadūšojušies un apkopojuši tāda fenomena kā “urlu” pulcēšanās vietas – dzertuves. Teksti nav pārāk agresīvi, bet melnais humors tomēr sprēgāt sprēgā. Lai autoriem laba veselība 😀

Globālā siltumnīca

•August 27, 2007 • Leave a Comment

Pats principā ticu ‘siltumnīcas efekta’ idejai, bet nu laiks aiz loga + kārtējā prognoze īpaši nepārliecina, ka tādas lietas notiek arī pie mums.

Laikam kārtējais izņēmums.

Līdzīgi kā ar ekonomiku, kur ārvalstu eksperti takš neko nerubī, jo patiesība = Šlesers

Ko es ar to gribēju teikt – būs mazāk dienu, kuru laikā varēs veikot… Idritvai!…

Saruna ar tukšumu

•August 22, 2007 • Leave a Comment

Atkal sagribējās parunāt ar kādu no viedajiem. Protams, tā ir vienvirziena komunikācija, bet vismaz stresa līmenis organismā samazināsies. Šoreiz gribu uzdot jautājumu Buldozeram, jo DB raksta, ka džeks esot jau tīri tālu ticis ar pasta bankas idejas bīdīšanu.

Tātad – kurā brīdī AŠ norunāja tikšanos ar CVA pārstāvjiem – pirms vai pēc idejas publiskošanas? Varbūt kaut kādā vīzē CVA pats pieteicās palīdzēt?

Mēstules un lameris vulgaris

•August 13, 2007 • Leave a Comment

Vienu lietu gan esmu ievērojis – līdz ar sevis publicēšanu šajā blogā, uz manu Gmail’u sācis nākt vairāk e-pastu, kas aicina palielināt & pagarināt peni, izdzert kādu Viagru u.tml. Gods kam gods, bet inbox’ā šie e-pasti nekrīt = filtrs strādā. Bet nu tik un tā nepatīkami ieraudzīt savu mēstuļu tvertni ar kaut ko aizpildītu…

Varbūt es kaut ko ne tā esmu iekš opcijām salicis?